JAUNUMI
Māra Špicberga
11.07.2019
30.07. Dvēseles antropoloģija. Ja esi vasarā pilsētā, neturi dvēseli mūros! http://jardi.lv/?lapa=seminari#s33
Māra Špicberga
06.02.2019
27.02. Kāds ir tavs motīvs? Motivācijas diagnostika http://jardi.lv/?lapa=seminari#s36

Atpakaļ

A. Brūders. Vērojumi Krimas tūrisma biznesā. Skats no malas

02. aprīlis, 2014
http://www.db.lv/viedokli/eksperti/arnolds-bruders/verojumi-krimas-turisma-biznesa-skats-no-malas-412752

Gandrīz divus gadus (līdz pērnā gada rudenim) strādājot par ekspertu ES projektā Krimas tūrisma izglītības attīstības jomā, uzkrājies gana daudz vērojumu. Mani vērojumi Krimā, piedevām vēl pašreizējo notikumu kontekstā, iespējams, var likt aizdomāties vairāk arī mūsu uzņēmējiem.



Sākšu ar vērtībām, misiju, vīziju.

Krimā ar tūrisma uzņēmējdarbību nodarbojas teju vai katrs, kam nav slinkums. Gluži kā padomju gados, pirms jebkuras pilsētiņas jūras tuvumā no pavasara līdz rudenim, bet jo īpaši īsajā Krimas tūrisma sezonā (paši viņi uzskata, ka sezona sākas pēc 25. jūnija un beidzas ar 1. septembri) redzēsiet ne vienu vien 70- to gadu «Žiguli», uz kura stāv kartona vai finiera plāksne ar uzrakstu «Жильё у моря» - «miteklis pie jūras». Jaltā slavenās 80 km garās trolejbusa līnijas galapunktā, no trolejbusa izkāpjot, jūs arī pat tīri fiziski aiz rokas grābs mitekļa piedāvātāji. Cenas, kas tiek prasītas par mitekli, liek domāt, ka tiksiet izmitināts ja ne 4, tad 3 zvaigžņu viesnīcā jau nu noteikti. Tas, kas ir piedāvājumā gan būs istaba vai dzīvoklis (ja esat vairāki) visparastākajā padomjlaika mājā vai arī kāda nu kuram tā mājiņa ir. Servisa- nekāda, par brokastīm nesapņojiet, nereti arī palagi un dvieļi- jūsējie, protams. Nav zināms, vai ūdens būs katru dienu, visu dienu, varbūt būs tikai naktī, varbūt jau no plkst.22 nebūs. Interjers- pārsvarā jau sen lietots padomju laika mēbelējums.


Ja ir pretenzijas- dzirdēsiet jautājumu: «Kas tad nepatīk? Te ir dzīvojuši «lieli ļaudis», pat tautas mākslinieki. Zemāku cenu? Es taču par velti neizīrēšu! Nepatīk- nu, tad neko. Gan būs cits, kas pieņems šo par labu esam».


Kad runāju jau ar mazo viesnīcu pārstāvjiem un vaicāju, kāpēc viņi nodarbojas ar šo biznesu, ko viņi savā viesu namā piedāvā, tad atbilde ir tikai viena- izīrējam apmešanās vietu (jumtu virs galvas un pat gultu!), lai pa vasaru nopelnītu (saraustu) pēc iespējas vairāk, lai ziemā varētu nestrādāt, jo tad jau tūristi nebrauc.

Mazajam uzņēmējam ir skaidra misija- raust naudu. Vērtības- nauda. Vīzija- vairāk naudas. Štrunts par tūristu- nebūs šis, gan jau kāds cits būs. «Te taču ir Krima, uz Krimu vienmēr brauks». Paši gan sūkstās- pēdējos gados braucot pārāk daudz «arbuzņiku» - cilvēki, kas dzīvo savās mašīnās, teltīs, lieto savu līdzpaņemto pārtiku, neiet uz kafejnīcām, neīrē mitekļus. Ja prasi- kāda tad plānota attīstība, paplašināšanās vai uzlabojumi, atbilde pārsvarā ir viena: «Priekš kam? Mums tāpat labi» (tāds ietilpīgs krievu teiciens: «A нам и так хорошо!»).

Kā pretstats – daži patiešām kolosāli viesu nami, kur saimnieki domā jau mūsdienīgi- rezervācijas var izdarīt internetā, katrs šāds viesu nams padomājis par savu specifiku- laiska vai aktīva atpūta priekškalnēs, tālu no pilsētu kņadas vai ekoloģiskas ievirzes viesu nams ar izcilu ekoloģiskas vai vismaz organiskas izcelsmes pārtikas virtuvi, pilnu servisu pēc viesu vēlēšanās. Kad jautāju, kāpēc viņi ar to nodarbojas- skaidri jūtams, ka šiem cilvēkiem viņu uzņēmuma misija ir ja ne uzrakstīta, tad iekšēji noformulēta gan- kam tā ir «prom no stresa», kam «veselīga un radoši bagāta dzīve», kam «Krimas tatāru viesmīlības kultūras demonstrēšana». Šajos viesu namos, kafejnīcās, viesnīcās, kam ir savas sūtības misija ir pavisam cita atmosfēra, viesu apkalpošanas kultūra, daudzkārt saprātīgāka un pieņemamāka cenu politika. Šiem cilvēkiem ir arī skaidri sava uzņēmuma tālākās attīstības plāni, atšķirībā no iepriekš minētajiem. Sezona viņiem ja nu nav gluži visu gadu, tad 9 mēnešus noteikti. Šiem uzņēmumiem arī ienākumu vairāk, pie tam lielu to daļu viņi iegulda attīstībā, nevis tikai patēriņa vajadzībām. Arī šajā nestabilajā situācijā tieši šiem uzņēmējiem pa kādam viņu pastāvīgajam klientam tomēr neatsaka viesošanos arī šajā vasarā.

Vēl viens vērtību aspekts, īpaši saistībā ar gidiem un ekskursijām pa Krimu. Lai nu kur, bet Krimā bijušo PSRS var ne tikai sajust, bet arī sastapt. Visos miestos «Ļeņins vienmēr dzīvs» - ļeņinekļi stāv kā stāvējuši, padomjlaika goda plāksnes ar visiem sociālistisko varoņu ordeņu un medaļu simboliku skatāmas lielākajās pilsētās, īpaši jau Sevastopolē. «Tā ir mūsu vēsture”- skan skaidrojums. Bēdīgi jau tas, ka jau tā sarežģīto Krimas vēsturi Staļins 1945. gadā padarīja vēl sarežģītāku un traģiskāku, pavēlēdams izvest uz Sibīrijas pusi pilnīgi visus Krimas tatārus. Vietā iesūtīja krievus no Krievijas iekšējiem apgabaliem. Iesūtīšanu bija jāveic vairākas reizes, jo pirmie, lai gan tie varēja apmesties Krimas tatāru mājās pie „visa gatava», bēga prom, jo Krimas stepes rajonos ar ūdens apgādi bija grūti, vietējo iepriekšējos gadsimtos radītās ūdensapgādes sistēmas iesūtītajiem bija nesaprotamas, uzturēt tās neprata. Saglabājušies pat lūgumraksti Staļinam, lai atsūta uz miestu atpakaļ kādu Krimas tatāru, kas kaut ko no tā visa saprot.

Krimas tatāri atguva tiesības atgriezties tikai pēc PSRS sabrukuma, protams, arī tad viņus neviens ar atplestām rokām negaidīja. Viņu īpašumus, viņu mājas, protams, nevienam tā arī neatdeva. Tāpat kā Krima ir zaudējusi savus ģeogrāfiskos nosaukumus, jo pēc Staļina pavēles visi Krimas «nekrieviskie» vietvārdi tika aizstāti ar padomju nosaukumiem- tā Krimā joprojām ir nezin cik ciemu ar nosaukumu Proļetarskoje, Ļeņinskoje, Sovetskoje, Komsomoļskoje utt. Protams, arī pilsētu ielām ir tas pats liktenis. Izņēmums, iespējams, pateicoties Puškinam un viņa dzejā minētajām vietām, ir dažas piekrastes pilsētas un Bahčisaraja. Gidi par šo vēsturi gan pārsvarā izteiksies ļoti izvairīgi, toties vienmēr un visur dzirdēsiet slavinājumus Krievijas un padomju armijas dižajām uzvarām.

Līdz ar to Krimā ir raksturīga bezsaimnieka jeb šai vietai nepiederošā attieksme- cilvēki, tai skaitā uzņēmēji, dzīvo un strādā tā, it kā tās nebūtu viņu mājas, ko viņi paši piesārņo, sabojā, saķēza. Padomju laika arhitektūras «šedevri» pilsētās, kas sabojā ainavu, ir papildināti ar šolaiku bagātnieku namiem stilā «par gaumi nestrīdas». Dažādas mistiskas konstrukcijas, pabriesmīgi žogi, daudz kas noskretis, aplupis. Kanalizācijas problēmas ir visā Krimas Dienvidkrastā- Jaltā, Alupkā, Aluštā, tāpat mazākajās pilsētās- Feodosijā, Koktebelē. Atkritumu apsaimniekošana, netīrība un nekārtība, sabiedrisko tualešu dramatiskais stāvoklis, ielu klājums mazākajos miestiņos un pat Simferopolē ir gadiem nerisināti jautājumi un tos arī neviens īpaši negrasās risināt. Krimā ir arī saglabājušās vairāk kā 400 dažādas sanatorijas, no kurām kāds desmits ir mūsdienām atbilstošā līmenī, bet pārējās darbojas pēc padomju laiku principiem- uz turieni dodas ar ceļazīmi, ko izsniedz kāda arodbiedrība. Iekārtas, aprīkojums, apkalpošanas kultūra palikusi tāda, kāda bija padomju gados. Mediķi daudzviet profesionāli, taču viss pārējais liek labāk izvēlēties kaut ko citu, nevis veselības uzlabošanu šajās iestādēs. Parasti tādās sanatorijās saglabājušies «īpašie numuriņi», kas tiek piedāvāti īpaši «svarīgiem» viesiem.

Toties ir arī pozitīvas tendences tur, kur saimnieko cilvēki, kam ir piederības sajūta šai zemei. Bahčisarajā, piemēram, paši iedzīvotāji ir sakārtojuši kādu ielu, tajā uzstādījuši apgaismojumu, sakopuši sētas, apzaļumojuši, jo tajā atrodas arī ļoti jauka viesnīciņa, kuras īpašnieks pierunājis kaimiņus tā izdarīt. Paši tagad lepni. Eipatorijā, kur pilsētas vadība domā par tās attīstību, sakopta un tiek uzturēta kārtībā vecpilsēta, izveidojot «Mazo Jeruzalemi», kurā nelielā teritorijā koncentrējušās daudzu un dažādu konfesiju baznīcas, netālu viena no otras. Par saviem un sponsoru līdzekļiem kāda ģimene atjaunojusi pilsētas viduslaiku vārtus un izveidojusi ap tiem lielisku Krimas tatāru restorānu, viesnīcu un kafejnīcu ar muzeju.

Interesanta ir uzņēmēju attieksme pret savu darbinieku izglītošanas jautājumiem. Daudzi tūrisma uzņēmumi uz vasaras sezonu (1,5-2 mēnešiem) pieņem darbā viesstrādniekus, lielākoties jaunus cilvēkus «no kontinenta», līdz šim- no pārējās Ukrainas, īpaši tās dienvidaustrumu apgabaliem. Viņus mācīt neviens negrasās. Tiem dod darbu, lai strādā. Uzņēmēji gan uzsver, ka darba izpildes kvalitāte lielākoties ir zema: «Tāda tagad tā jaunatne, nemāk strādāt». Ja ierunājamies par mācīšanu, atbilde ir: «Ja valsts maksā, tad var kādu dienu. Ja man par to jāmaksā- nē. Nav taču vērts tērēt naudu diviem mēnešiem pieņemtam darbiniekam. Pie tam, nevar jau zināt, vai jau pēc nedēļas viņš nepametīs šo darbu. Mācīties man pašam? Es taču visu zinu, es jau visu šo daru kuro gadu desmitu!» Lielākās viesnīcas rīkojas gudrāk- noslēdz līgumu ar tūrisma arodskolu un uz vasaru paņem darbā kā praksē šīs arodskolas audzēkņus- lēti un labi. Daudzi no šiem audzēkņiem patiesi ir labi apguvuši savas aroda prasmes un prot tās praksē parādīt. Motivācija- atzīme par praksi un kāda dzeramnauda jau arī paliek. Izpratne par to, ka vajag mācīties pašiem un mācīt savus darbiniekus sāk veidoties tiem uzņēmējiem, kas ir apvienojušies profesionālajās asociācijās vai tām viesnīcām, kas darbojas ar starptautiskajiem tūristiem. Izdevās sastapt tikai kādus trīs viesmīlības industrijas uzņēmējus, kas ar savu darbinieku un savu izglītošanu nodarbojas patstāvīgi un sistemātiski. Šo uzņēmēju servisa slava tad arī iz izplatījusies pa visu Krimu un arī ārpus tās.

Pie mums, protams, līmenis tūrisma servisa jomā ir daudzkārt augstāks. Vai saskatāmas kādas līdzības, tikai citā līmenī- par to gan der padomāt arī katram no mūsu uzņēmējiem, vismaz tiem, kas strādā klientu apkalpošanas jomā.

 


 
Developer: Developped by Insbergs © Jardi, 2021. All rights reserved.
Designed by Evita Eidinta